Par kādām vēnu slimībām runājam?
Venozās čūlas visbiežāk veidojas apakšstilbu lejasdaļā, to iekšējā virsmā, iepriekš izmainītas ādas fonā, bet pušuma lokalizācija var variēt. Visas kāju vēnu slimības nosacīti var dalīt divās lielās grupās: dziļo vēnu slimības un virspusējo jeb zemādas vēnu slimības. Turklāt abas var noritēt arī paralēli un abos gadījumos jārunā par vēnu mazspēju, kas nozīmē vēnu nespēju funkcionēt pietiekami precīzi.
Vēnu funkcija ir transportēt asinis no perifērijas, piemēram, no kājām caur sirdi uz plaušām. Vēnu mazspēja nozīmē to, ka šī asins transporta funkcija slimības seku dēļ kājā ir traucēta, tāpēc vēnās veidojas patoloģiski augsts spiediens, secīgi tas negatīvi ietekmē audu vielmaiņu un veidojas audu defekts.
Virspusējo vēnu mazspēja
Vienkāršākā un praksē izplatītākā ir virspusējo vēnu mazspēja, [5] ko parasti atpazīstam pēc varikozajām vēnām uz kājām. Maldīgs ir uzskats, ka vēnu mazspēja un varikozas vēnas ir viens un tas pats.
Vēnu mazspēja var būt arī kājā, kurā nav varikozi izmainītu vēnu, un tieši šī ir situācija, kad pacients palīdzību nemeklē savlaicīgi. Laikus diagnosticēta virspusējo vēnu mazspēja ir viegli koriģējama, atbrīvojot pacientu no sūdzībām un tās radītajiem riskiem. Arī venozu čūlu ārstēšana šajā situācijā ir nosacīti ātra un salīdzinoši vienkārša.
Dziļo vēnu mazspēja
Savukārt dziļo vēnu mazspēja ir hronisks venozo asiņu plūsmas traucējums dziļajās vēnas, un tas var ļoti negatīvi ietekmēt cilvēka dzīves kvalitāti. Klīniski dziļo vēnu funkcijas traucējumi pacientam biežāk norit smagāk un ar sliktāku prognozi. [6]
Kā rodas dziļo vēnu mazspēja?
Iemesli var būt vairāki, bet aktualizēsim biežāko — dziļo vēnu mazspēja visbiežāk attīstās pēc ne tik veiksmīgas dziļo vēnu trombozes ārstēšanas. [7] Viens no galvenajiem noteikumiem veiksmīgas dziļo vēnu trombozes ārstēšanā ir maksimāli agrīna diagnostika un mērķtiecīgi sākta sistēmiska ārstēšana.
Dziļo vēnu trombozes seku rezultātā var attīstīties posttrombotiskais sindroms — sūdzību un simptomu kopums, kas iekļauj dziļo vēnu mazspējas radītās sekas: kājas sāpes, venozu mijklibošanu, krampjus, kājas tūsku, ādas izmaiņas un smagākajā formā venozu čūlu. [4; 8]
Protams, tikai retais pacients nāk pie ārsta un sāka: “Man ir virspusējo vai dziļo vēnu mazspēja, lūdzu, ārstējiet!” Praksē ārsts, savietojot zināšanas, pieredzi, izmeklējumu rezultātus un intuīciju, pacienta sūdzības mēģina izskaidrot ar kādu no diagnozēm un piemeklēt iespējami labāko ārstēšanu.
Ārstēšanas līkloči un sarežģījumi
Ceļš līdz ārstam katram pacientam atšķiras. Čūlu pacienti ir specifiska fleboloģisko pacientu grupa, ko nosacīti var iedalīt divās apakšgrupās. Vieni, kas pie ārsta ar čūlu atnākuši pirmoreiz, parasti saka: “Man nekas nekaiš, tikai jāsadziedē pušums uz kājas.” Otra grupa ir komplicētāka, jo šie pacienti regulāri un ilgstoši apmeklē kādu no ārstiem, nav apmierināti ar šo aprūpi, tāpēc meklē palīdzību pie mums.
Nav vienas universālas receptes, pēc kuras varētu čūlas izārstēt visiem pacientiem vienādi un uz visiem laikiem. Pirms ārstēšanas ir virkne nezināmo, bez kuru noskaidrošanas izārstēt čūlas būs grūti.
Vai ārstniecības iestādi pacients varēs apmeklēt regulāri? Kurš pacientam palīdzēs ierasties pie ārsta un tikt galā ar sadzīviskiem jautājumiem? Vai pacients spēs segt ar piedāvāto ārstēšanu saistītās izmaksas? Vai viņš vispār ir gatavs piedalīties tik komplicētā, iespējams, arī ilgā ārstēšanās procesā?
Kāpēc tik garš ievads par it kā saprotamām lietām? Lai pirmā lielā pacientu grupa, kas atnāk pie ārsta pirmo reizi, netiktu transformēta otrajā, jo pacientus, kuri regulāri maina ārstus un ārstēšanas metodes, izārstēt ir daudz grūtāk.
Trofisko čūlu ārstēšanu vajadzētu uzņemties ārstiem, kuri tiešām ir gatavi regulāri iesaistīties pacienta aprūpē, nevis kampaņveidīgi nozīmēt kaut kādu ārstēšanu, kuras izpilde komplicētības un sarežģītības dēļ pacientam varētu būt apšaubāma. Elementārs piemērs: pie manis samērā bieži nonāk pacienti, kurus konsultējis cits flebologs, un lūdz palīdzību čūlas sadziedēšanā, lai pēc tam varētu izoperēt slimās vēnas, jo ar čūlu neviens negrib operēt. Tā ir absurda un bieži neizpildāma rekomendācija. Manā praksē no visiem operētajiem pacientiem 3,5 % ir vaļēja trofiskā čūla (dati no pēdējiem 1000 manis izoperētajiem pacientiem).
Kam būtu jāārstē venozas trofiskās čūlas?
Tas ir ārsts, kurš to var un grib un kurš spēj adekvāti noteikt diagnozi un nodrošināt ārstēšanu atbilstīgi starptautiskām vadlīnijām. Precīzu diagnozi spēj noteikt tikai ārsts, kurš pārvalda ultrasonogrāfijas izmeklējumu un spēj interpretēt un noteikt attiecīgā pacienta kāju asinsvadu stāvokli. [4; 5] Es nerunāju tikai par vēnu, bet kopumā par asinsvadu stāvokli kājās, jo nav noslēpums, ka venozo patoloģiju var pavadīt arī novirzes arteriālajā sistēmā, pēc literatūras datiem tie ir 10—20 % gadījumu. [3; 4; 9; 10]
Sākot komunikāciju ar čūlu pacientu, jau no pirmā mirkļa jāsaprot, vai esat gatavi ar viņu nodarboties regulāri un vai pacients strikti un atbildīgi izpildīs ārsta norādījums. Šaubu gadījumā, iespējams, labāk ārstēšanu nemaz nesākt un laicīgi pacientam ieteikt citu kolēģi, kuru zināt kā labāko nozares speciālistu.
Kas notiek ar pacientu pirmās vizītes laikā?
Būtiski atcerēties, ka mums ir darīšana ar cilvēku, kurš ilgstoši cietis, tāpēc ir ietekmēta pacienta psihe, zudusi ticība. Čūlas neveidojas pilnīgi veseliem cilvēkiem vai tikai no slimām vēnām vien, vairāk vai mazāk vainīga ir arī kāda paralēla slimība, par kuru nezina ne pacients, ne ārsts.
Praksē esmu nonācis līdz atziņai, ka sākumā “čūla” parādās pacienta galvā un tikai vēlāk tā atveras uz kājas kā nedzīstoša brūce. Ar to vēlos atgādināt par cilvēku attieksmi pret savu veselību — gan fizisko, gan garīgo. Cilvēkam, kurš rūpējas par savu veselību, nevajadzētu piedzīvot nedzīstošas brūces parādīšanos, tomēr vēnu slimības var būt neparedzami viltīgas.
Lai noteiktu čūlas iemeslu, pieredzējis flebologs ar sonogrāfijas palīdzību varēs precīzi pateikt, kurš bojātais asinsvadu segments vainojams, un no anatomiskā un patofizioloģiskā viedokļa noteiks, kurā grupā pacients atrodas — virspusējo vēnu vai dziļo vēnu slimību grupā; tas ievērojami maina gan pacienta izārstēšanās, gan recidīvu prognozi.
Brūces stāvokļi pirmās vizītes laikā ir redzēti ārkārtīgi dažādi: brūces var būt mazas un lielas, tīras un netīras, iekaisušas un bez iekaisuma. Ieteikums — nevēlami būtu no ārsta puses izplūst emocijās un pacientam pārmest vai aizrādīt, kur viņš bijis agrāk. Atcerieties, ka varbūt pirms jums šis cilvēks jau apmeklējis visus iespējamos ārstus un ka no nelielas čūlas potītes rajonā tā attīstījusies par cirkulāru apakšstilba čūlu no potītēm līdz celim (1. attēls).
Viens no venozu čūlu ārstēšanas un profilakses pasākumu stūrakmeņiem ir kompresijas terapija [10; 11] — precīza un kvalitatīva. Klīnikā jābūt atbilstīgam materiāli tehniskajam nodrošinājumam, zināšanām un pieredzei, lai terapija būtu sekmīga. Pirmajā vizītē pacientam, visticamāk, tiks nozīmēta kompresijas terapija, kuru, iespējams, veiks pats ārsts.
Pirmajā vizītē parasti tiek izvirzīti konkrēti, tuvākajās divās nedēļās reāli sasniedzami mērķi. Piemēram, netīras čūlas vai sapampušas kājas gadījumā — attīrīt čūlu un reducēt tūsku.
Šis ir pilnīgi reāli sasniedzams starprezultāts jebkādas venozas čūlas gadījumā. Pacientam, kurš regulāri (katru dienu vai katru otro trešo dienu) tiekas ar ārstu, aug uzticēšanās medicīnas personālam un ticība labam rezultātam. Tāpat šajās divās nedēļās varēs saprast, cik līdzestīgs un cik izpildīgs ir konkrētais pacients.
Pirmajai vizītei vēlams noslēgties ar vienošanos, ka pēc intensīva konservatīva darba divu nedēļu garumā pacients ar ārstu atkal tiksies un noteiks jaunus mērķus. Ir pacienti, kas saka: “Man šo visu nevajag, lūdzu, izrakstiet smēri vai tableti, lai tikai sadzīst pušums.” Iespējams, šis būs otrā tipa pacients, kurš turpinās ceļojumu pa ārstniecības iestādēm.
Lasīt vēl...
